Ierašanās Svalbārā – aizmirsta pase, izraidīšana no lidostas un stopēšana

Tātad esmu Svalbārā. Norvēģijai piederošā salu arhipelāgā, kas atrodas apmēram tajos pašos platuma grādos kā Grenlandes ziemeļi. Un šeit dzīvo arī polārlāči. Uz katru iedzīvotāju pa vienam :).

Pusnakts saule no lidostas. 2 no rīta. Zīme saka, ka tuvākā apdzīvotā vieta ir 1000 km attālumā (foto: L.Spruženiece)

18. augusts bija mana vārda diena, bet tā vietā, lai sēdētu pie kūku galda es devos uz lidostu, kur man bija biļete no Oslo uz Tromsø un no Tromsø uz Longyearbyen (Svalbāras lielāko ciemu). Lai sāktos piedzīvojumi nebija ilgi jāgaida. Uz Tromsø aizlidoju veiksmīgi līdz pametu lidmašīnu, lai dotos uz pārsēšanos. Tur pie drošības pārbaudes vārtiem atklāju, ka man nav pases. Izmisīgi izrakos pa visām somām un visām kabatām, bet tās nekur nebija. Vienīgā vieta, kur tā varētu atrasties bija priekšējā sēdekļa kabata lidmašīnā, ko es tikko biju atstājusi. Kopā ar manu avīzi un iekāpšanas biļeti. Situācija nebija no patīkamajāmj, bet ko lai dara? Devos pie bagāžas pārbaudītāja un teicu, ka mana pase ir citā lidmašīnā. Viņš mani izlaida cauri vārtiem un man vajadzēja apturēt to lidmašīnu. Līdz pacelšanās laikam 15 minūtes, es skrēju uz iekāpšanas vārtiem cik ātri vien varēju un meklēju SAS pārstāvi. Vārti jau ciet, lidmašīnas durvis aizvērtas, kāpnes noņemtas un pati lidmašīna gatava pacelties. Bezcerīga situācija. Bet SAS pārstāvis zvanīja apkalpei un pateica manas sēdvietas numuru. 5 gaidīšanas minūtes un ziņa – pase ir atrasta. Pēc visām šīm ķezām galīgi nokaunējusies saņēmu pasi un pazemīgi teicu: „Paldies! Es ļoti atvainojos par šo…”, „Nē!”, SAS pārstāvis mani pārtrauca noteiktā balsī: „SAS ir tas, kas Jums atvainojas!”  Lūk, to es saucu par labu servisu!

Tālāk, līdz manam lidojumam uz Svalbāru bija palikusi pusstunda laika, bet, es vairs ilgi nečakarējos un devos uz iekāpšanu. Izlidojām 22:50 naktī, bet jau pēc  stundas horizontu izgaismoja pirmie saules stari. Mēs bijām šķērsojuši līniju, kur šajā gadalaikā nakts nekad nepienāk.

Mans plāns bija pārlaist nakti Longyearbyen lidostā, jo mana istaba studentu barakās bija rezervēta tikai no nākošās dienas. Es domāju, ka tas ir labs plāns un apskāvusi datoru un naudasmaku aizmigu uz viena no tukšajiem dīvāniem. Bet ilgi gulēt nesanāca. Ap pieciem tiku pamodināta un izmesta ārā, jo lidostu slēdzot ciet. Nākošās četras stundas pagāja sēžot uz somām tuvējā pļaviņā, pa pusei guļot, pa pusei lasot rakstu par secību stratigrāfiju. Par laimi, šeit ir vasara un ļoti augsti nebija. Uzvilku vilnas zeķes, ietinu kājas lakatā un kaut kā jau nakti izturēju.

Ap deviņiem, lidosta vēl joprojām ciet, izlēmu, ka nav ko sēdēt, jādodas uz ciemu. Vienīgi, nebiju īsti droša vai dodos pareizajā virzienā un cik tālu vispār jāiet. Pie tam mani ļoti interesēja kā Svalbārā ir ar stopēšanu. Tāpēc noliku somas zemē un pacēlu roku. Apstājās jau pati pirmā braucošā mašīna. Atvērās durvis, bet tur uz mani no aizmugurējā sēdekļa skatās īsts haskijs. Izrādās šoferītis dodas medībās un haskijs ir viņa kamanu suns. Tā, beigās es tiku aizgādāta līdz pat manas mājas durvīm, informēta par pilsētas nozīmīgākajām vietām, kā arī uzzināju dažas medīšanas gudrības. Es domāju, ka kopumā šī bija laba diena. Joprojām esmu dzīva, pie labas veselības un vienā gabalā. Sveika, Svalbāra!

Vieta, kur pavadīju 4 stundas pēc izraidīšanas no lidostas. 5 no rīta (foto: L. Spruženiece)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: