Uzmanību – ģeologs savvaļā!

Esmu pie Bergenas. Kā šeit nokļuvu? Ģeoloģija, protams. Pirms 2 nedēļām ar galveno maģistra darba vadītāju, sauksim viņu par prof. H., bijām šeit lauka darbos. Līdzi bija arī viena no jaunajām maģistrantūras studentēm Hedda, kas no šī rudens sāks studijas PGP. Dzīvojām prof. H. mājā, braukājām apkārt ar mašīnu, un vakarā viņš vēl mūs izvizināja ar laivu pa tuvējo fjordu. Tomēr, pēc nedēļas darba šis tas vēl palika nepabeigts. Tas nozīmēja, ka būs jāatgriežas vienai. Tā, kā domāju, ka tas iet uz manu budžetu, plānoju taisīt lielo stopējienu no Oslo uz Bergenu, dzīvot pie koučsērferiem un katru dienu no Bergenas stopēt uz karjeru, kas ir mana pētījuma vieta. Kad sāku to klāstīt savam otram maģistra darba vadītājam, sauksim viņu par prof. D., viņš uz mani skatījās, kā no citas planētas nokritušu. Beigās paziņoja: “Nekādā gadījumā!”

Tajā pašā dienā universitāte pasūtīja man lidmašīnas biļeti, atrada apmešanās vietu un piesolīja atmaksāt vietējās satiksmes biļetes, pilnībā aizliedzot stopēšanu un citas tamlīdzīgas izklaides. Nu, neko, devos ceļā pa normālam. Uz 2 pirmajām dienām, atlidoja arī prof. D., apskatīt teritoriju un saplānot darbus. Lidostā noīrējām mašīnu un devāmies uz karjeru. Nepagāja ne 10 minūtes, kad es jau tiku nominēta par sliktāko navigatori ever. Es teicu, ka jebkurā gadījumā esmu labāka par viņa GPS, kas abas dienas tā arī palika iestrēdzis uz Oslo kartes. Tas viņa subjektīvo viedokli nemainīja. Tomēr galu galā, pēc kārtīgas izbraukāšanās pa visādiem ceļiem un neceļiem, nokļuvām, tur, kur bija jānokļūst. Vispār, jau, gāja ļoti jautri. Viņš man ļāva ar mašīnu braukāties pa karjeru, kas pēc 2 gadu pārtraukuma braukšanā bija apmēram: „Tikai mierīgi, Liene, mierīgi, mierīīīīgi, MIERĪĪĪĪĪĪGI, āāāāā… putniņš”….

Vakarā apciemojām vietējos KIWI, kur es ierādīju man zināmos trikus vecas pārtikas atrašanā (tur dod visu, kam beidzies derīguma termiņš, par brīvu). Pēc divu veikalu izķemmēšanas bijām dabūjuši pieteikami daudz bezmaksas ēdiena visai nedēļai.

Aizvakar viņš aizbrauca atpakaļ uz Oslo, un es paliku savā vaļā. Tā, kā par savām autovadīšanas prasmēm augstās domās neesmu, vajadzēja vien izmantot sabiedrisko transportu. Prof. D.pirms aizbraukšanas vēl lika speciāli apsolīt, ka nestopēšu un katru vakaru sūtīšu īsziņas, ka esmu dzīva un ar mani viss kārtībā. Laikam jau neticēja manam solījumam. Bet es tiešām turējos. Pirmo dienu godīgi sēdēju pieturās un gaidīju busus. Bet jāgaida bija ilgi, un ceļi priekš stopēšanas vienkārši ideāli – daudz mašīnu, mazs ātrums, ērta apstāšanās vieta un tikai viens virziens priekšā. Bet es gaidīju. Kamēr sagaidīju. Nākošajā dienā tas pats, tikai vēl ilgāka gaidīšana. Viena mašīna pat apstājās, un jautāja vai nevajag aizvest. Es teicu: “Nē, paldies, es gaidu autobusu.” Bet, kad pa mazu blakusceliņu pabrauca garām vajadzīgais autobuss, vairāk neizturēju. Sūtīju pie velna visus solījumus un nostopēju jauku norvēģu dāmu, kas mani aizvizināja līdz tuvējam ciemam. Prof. D. par šo izgājienu diez ko priecīgs nebija, un es nosolījos, ka turpmāk tiešām nestopēšu, ja vien ne ārkārtas situācija. Tad nu šodienu atkal aizvadīju godīgi un rīt jau lidoju atpakaļ uz Oslo. Dati darbam savākti, tagad visu ziemu būs ko rukāt universitātē.

Pārtraukums starp darbiem

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: