Ģeoloģijas lauka darbi (extreme) – klinšu kāpšana, kūleņošana un apšaude

Visu pagājušo nedēļu pavadīju lauka darbos Bergenas apkārtnē vācot datus maģistra darbam. Ar mani kopā bija arī mans galvenais darba vadītājs un viena no jaunajām maģistrantūras studentēm, sauksim viņu par Heddu. Mūsu darbs galvenokārt norisinājās anortozītu ieguves karjerā. 

Kartējot atsegumu karjera virsotnē

Laimīgā kārtā atbildīgās personas bija atsaucīgas un mēs vienmēr bez problēmām tikām ielaisti karjerā. Tomēr, vakarā galvenie vārti tika slēgti nedaudz pirms četriem, tāpēc, lai arī darbus bija atļauts turpināt, atpakaļceļam vajadzēja izvēlēties citu maršrutu. 

Tas visu nedaudz sarežģīja, tomēr parasti devāmies lejā pa nogāzi netālu no vietas, kur strādājām. Tas nebija īpaši grūti, tomēr bija vajadzīga apmēram pusstunda, lai tiktu lejā. Nogāze bija stāva un akmeņaina, apaugusi ar garu zāli un nodegušiem kokiem. Pēc kāpiena mūsu drēbes, rokas un sejas vienmēr bija melnas no koku pelniem. Tāpēc vēlme pēc vienkāršāka lejupceļa, nebija pilnīgi iracionāla. Tā, nu, vienu dienu izlēmām pārbaudīt vai gadījumā kādi no vārtiem ap karjeru netiek atstāti vaļā, vai vismaz nav šķērsojami. 

Izpētes rezultāti neizskatījās iepriecinoši. Visi vārti bija vairāk kā 2 m augsti ar 3 dzeloņdrāšu rindām augšpusē un pilnīgi noteikti – slēgti.

Es joprojām uzskatīju, ka mums vajadzētu mēģināt tikt tiem pāri, bet mans darba vadītājs nebija tik nasks uz akrobātiku un Hedda neizrādīja nekādu vokālu atbalstu manam plānam, tāpēc izlēmām doties lejā pa tuvāko nogāzi.

Tā joprojām bija augstu, bet izskatījās cerīgi…, līdz pēc 15 minūšu kāpiena un dažiem manis izpildītiem kūleņiem, atdūrāmies pret kailu, gandrīz vertikālu sienu, kas bija vienīgais ceļš lejup.

Diezgan biedējoši, es nodomāju. Uzmetu skatienu vadītājam, un izkatījās, ka viņš patiešām visā noptietnībā apsver iespēju doties tālāk. Tomēr visbeidzot viņš noteica, ka kāpt lejā tomēr būtu pārāk riskanti, tāpēc labāk griezīsimies atpakaļ. Pfū… man izlauzās atvieglojuma nopūta. Un tad viņš piebilda, ka, ja šeit būtu kāds no trakajiem PGP klinšu kāpējiem, piemēram, mans otrs darba vadītājs, viņi nevilcinoties dotos lejā pa šejieni. Ump… mans īsais atvieglojuma moments tika ātri aizvietots ar vieglu šausmu sajūtu, cenšoties iztēloties priekšā stāvošos lauka darbus ar otru vadītāju.

Bet mēs griezāmies atpakaļ un pēc apmēram 25 minūšu kāpiena atkal bijām augšā, sākumpunktā. Izlēmām atgriezties uz ierastā ceļa, gājiena vidū tomēr izmēģinot vēl vienu nogāzi. Tikām pāri karjera malai un… tad uz mums sāka šaut. Ielejā bija šaušanas treniņu vieta. Ja mēs kāptu lejā šeit, nokļūtu tiešā trāpījuma diapozonā.

 

Sajutāmies pietiekami eksperimentējuši. Griezāmies atpakaļ, devāmies uz parasto taku un tikām lejā. Kopumā atpakaļceļš bija vairāk nekā stundu ilgāks salīdzinot ar citām dienām un mēs bijām vēl netīrāki kā parasti. Bet vismaz, tagad zinām, ka cita ceļa lejā patiešām nav. Zināt ir labi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: