Vulkāniskā epopeja

Pēdējā laika notikumi pasvieduši lielisku tēmu ar ko sākt blogu. Karstākais notikums ziņās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir vulkāna izvirdums Islandē zem Eyjafjallajökull ledāja. Nosaukumus šoreiz pat nedomāju tulkot, tāpat nesanāks, bet pareizais veids, kā to izrunāt atrodams šeit.

Izvirdums no 2 km garās sākotnējās plaisas

Šis notikums plaši atspoguļots medijos atcelto lidmašīnu reisu dēļ. Tāpat arī sāk parādīties spekulācijas par vulkāna pelnu ietekmi uz veselību un skābo lietu iespējamību to dēļ. Mani gan vairāk interesē pats process no ģeoloģijas skatpunkta, tāpēc sensācijas atstāšu ziņām.

Vispirms gan jāuzsver, ka tas, kas šobrīd notiek Islandē ir normāls, dabisks process, kas pasaules mērogā pat nav uzskatāms par katastrofisku. Lielā uzmanība, tam pievērsta tikai tāpēc, ka šoreiz tas atrodas tuvu apdzīvotām vietām, ietekmējot daudzu cilvēku dzīvi.

Izvirduma vēsture

20. martā starp diviem ledājiem Eyjafjallajökull un Mýrdalsjökull vietā ko sauc par Fimmvörðuháls zemes garozā atveras plaisa no kuras sāk izplūst lava. Tas nav negaidīts notikums, jo tūkstošiem sīku zemestrīču jau iepriekš brīdinājušas par izvirduma iespējamību. Izvirdums ir mierīgs, cik nu mierīgs vien vulkāna izvirdums var būt, piesaistot tūristu pūļus un īpaši nekaitējot vietējiem iedzīvotājiem.

31. martā blakus pirmajai plaisai atveras vēl viena un izvirdumi turpinās tādā pašā garā līdz pēc dažām dienām vulkānu aktivitāte sāk mazināties un gandrīz apsīkst.

Bet tad nāk 14. aprīļa rīts ar jaunu izvirdumu. Šoreiz aktivizējies vulkāns, kas atrodas zem Eyjafjallajökull ledāja, aizsākot visas šī stāsta dramatiskāko fāzi. Sākas eksplozīvā tipa izvirdums, kur lavas izplūdi pavada milzīgi izkausētā ledāja ūdens plūdi – jokulhlaupi (Jökulhlaup) un pelnu mākonis tiek uzmests 8-11 km augstumā.

 

14. aprīlī vulkāns sāk izvirst pelnu mākoņus

Islandes ģeoloģija

Islande izveidojusies unikālā vietā. Tā atrodas uz divu litosfēras plātņu robežas, kas viena no otras lēnām attālinās. Šādu procesu sauc par plātņu diverģenci. Starp šādām diverģentām plātnēm veidojas plaisa, kas nepārtraukti tiek aizpildīta ar magmu no Zemes mantijas, veidojot jaunu Zemes garozu tur, kur tā pārrauta. Tātad šāds novietojums vien jau garantē aktīvu vulkānismu.

Bet Islande vēl ir īpaša ar to, ka salas apakšā, dziļi zem zemes atrodas tā saucamais „karstais punkts” (hot spot). Karstie punkti ir vietas mantijā no kurām šaura magmas strūkla pastāvīgi ceļas uz augšu līdz sasniedz zemes virsmu vulkāna izvirduma veidā. Ar litosfēras plātnēm saistītie izvirdumi notiek uz to robežām, tās ir kustīgas un laika gaitā pārvietojas, turpretī karstie punkti nemaina savu atrašanos simtiem miljonu gadu garumā. Līdzīgi Islandei arī Havaju salas radījis viens karstais punkts, tomēr atšķirībā no Islandes, Havaju salas neatrodas uz plātņu robežas.

Vulkānisms

Izvirduma spēks un veids ir atkarīgs no vulkāna tipa, magmas sastāva un ūdens klātbūtnes.  Vulkānus var klasificēt dažādi. Pirmie divi izvirdumi Islandē nāk no plaisu vulkāniem (fissure volcano). To var noteikt jau apskatot fotogrāfijas, kur lava tiek izmesta nevis no viena krātera, bet gan no garas plaisas atgādinot uguns mūri vai aizkaru. Trešais izvirdums nāca no stratovulkāna (composite volcano). Vairumā gadījumu šādi izvirdumi var norisināties mierīgi. Ja lava ir bazaltiska sastāva, tā ir plūstošas struktūras, gāzes tajā ir minimālā daudzumā, tāpēc tā var mierīgi tecēt lejā pa vulkāna nogāzēm vai tikt izšļākta bez lieliem sprādzieniem vai pelnu mākoņiem. Ja to pavada pelnu mākonis, tad parasti tā augstums ir no 100 m – 1 km.

Vulkānu klasifikācija pēc to konusu tipa

Izvirduma gaita pirmajās divās plaisās atbilda šim mierīgajam režīmam, tomēr trešais izvirdums atšķīrās. Vulkāns atmosfērā pēkšņi sāka izsviest milzumu pelnu, radot visas tās problēmas par kurām šobrīd liecina ziņu virsraksti, kā arī radīja katastrofiskus plūdus, kas ir tik spēcīgi, ka var aiznest sev līdzi mašīnas, mājas, tiltus, ceļus. Kāpēc tā notika? To var izskaidrot, ja atceramies, ka atšķirībā no pirmajiem diviem izvirdumiem, trešais sākās zem ledāja. Karstā lava, kuras temperatūra var sasniegt 1200 grādus pēc Celsija izkausēja pārsedzošo ledāju, no kura ūdens milzīgā ātrumā sāka plūst uz okeānu, turklāt ūdens iekļuva arī pašā vulkāna krāterī, kur reaģējot ar magmu, veidoja tajā gāzes, padarot eksplozīvu. Šobrīd zinātnieki nesniedz precīzas prognozes par to cik vēl ilgi pelni no Islandes varētu traucēt lidmašīnu satiksmi. Šāds vulkāna izvirdums var turpināties mēnešiem un pat gadiem, tomēr domāju, ka līdz ar vulkānu pārklājošā ledāja izkausēšanu, un ar ūdeni bagātinātās magmas izmešanu, pelniem vajadzētu apsīkt. Tas drīzāk varētu būt dienu jautājums, atkarībā no tā cik daudz ūdens vēl ir pieejams.

16. aprīļa naktī vulkāna izmešos notika spēcīga zibeņošana. To izraisīja no vulkāna izmestās elektriski lādētās pelnu daļiņas.

Eyjafjallajökull un Katla

Vēl viens interesants aspekts ir Eyjafjallajökull vulkāna saistība ar blakus esošo daudz lielāko vulkānu – Katlu. Katla atrodas 30 km uz austrumiem no Eyjafjallajökull, zem Myrdalsjökull ledāja un ir viens no Islandes visaktīvākajiem vulkāniem, kas izvirst ik pēc 40-80 gadiem. Tā krātera diametrs pārsniedz 10 km. Zināms, ka visas trīs iepriekšējās reizes, kad izvirdis Eyjafjallajökull – 920., 1612. un 1821.-1823., katru reizi tam sekojis arī Katla vulkāna izvirdums. Tas gan nenozīmē, ka šādu izvirdumu var gaidīt tuvākajās dienās, jo pēdējā reizē Katla izvirda tikai 18 mēnešus pēc Eyjafjallajökull izvirduma sākuma.

Jokulhlaupi, kas plūst uz Atlantijas okeānu.