Viņi vairojas aritmētiskā progresijā

29 dienas līdz maģ. d. nodošanai:
Šodien prasīju vadītājiem pagarinājumu par 2 nedēļām. Teorētiski mierīgi varu ņemt pusgadu, bet ir labi, ja vadītāji akceptē. “Smukais pasniedzējs” pateica kategorisku nē, jo vienīgais rezultāts no šāda pagarinājuma būšot manas šī brīža nožēlojamās eksistences pagarināšana par vēl divām nedēļām bez miega…un…piešķīra man trešo maģistra darba vadītāju…

Gals vairs nav tālu

Tipiska diena manā dzīvē:

• 11 no rīta: pamostos, saģērbjos, braucu uz universitāti
• 4 naktī: izlēdzu datoru, braucu mājās.

Šis saucas “magistra darba rakstīšana” un turpinās, nu, jau divas nedēļas, vēl tikai piecas tādas palikušas. Kaimiņi laiku pa laikam caur epastu apjautājas, vai es joprojām dzīvoju blakusistabiņā. Bet vietā, kur es studēju šāds režīms nav nekas neparasts. Man bieži ir kompānija līdz 2-3 naktī un mēs ar kursabiedriem nopietni apsveram domu ierīkot guļamtelpu “Sarkano lukturu rajonā” – mazā kabūzītī blakus studiju telpai, kas pašlaik tiek izmantots kā datoru noliktava.

Attiecībā uz darbu, šis ir pats grūtākais, ko jebkad esmu darījusi. Man ir divi maģistra darba vadītāji: ģeoķīmiķis-petrologs un struktūrģeologs-matemātiskais modelētājs. Abi zināmi speciālisti savās nozarēs, bet ar pilnīgi atšķirīgiem pasaules skatījumiem un viedokli par to, kas man būtu jādara.  Pirmais uzskata, ka katrs dabas process ir ārkārtīgi komplicēts un katrs jautājums jāapskata no 100 punktiem vienlaicīgi. Viņš ar manu palīdzību institūtā cer uztaisīt apvērsumu parādot modelētājiem, ka viņi uz visu skatās pārāk vienkāršoti. Otrs vadītājs  jebkuru problēmu reducē līdz 1 parametram un manus iežus, kas sastāv no 11 dažādiem minerāliem ar pilnīgi atšķirīgām proporcijām  metra attālumā vienā mierā var modelēt kā pilnīgi viendabīgu slāni. Viņaprāt modeļi ar pārāk daudz parametriem varbūt perfekti apraksta konkrēto mazītiņo problēmu, bet neko nepasaka par procesu kopumā un nav pielietojami, lai izdarītu prognozes.

Es mēģinu saprast, kā to visu apvienot vienā 100 lpp garā meistardarbā. Neprasiet, kā. Man joprojām vēl nav ne jausmas.

Smuka bildīte (spēcīgi lokalizēta bīdes josla apliec mazāk deformētu iežu bloku, neviendabīga deformācija, ieži veidojušies apm. 20 km dziļumā; deformācijas struktūras marķētas ar dzeltenu)

Plakāts zinātniskai konferencei

Pirmais no daudziem fantastiskiem plakātiem

Pāris nedēļas atpakaļ pabiju Spānijā, kur notika ģeoloģijas konference par minerālu aizvietošanas reakcijām. Parasti dalība konferencēs norisinās vienā no diviem veidiem: ar uzstāšanos vai ar plakātu.

Katram no šiem veidiem savas priekšrocības un trūkumi. Uzstāšanās bieži tiek uztverta kā prestižāka nodarbe nekā plakāta prezentācija un lielie profesori reti kad ķēpājas ar plakātiem, kamēr studentu vidū tieši plakāta prezentācija ir visbiežāk izmantotais veids. Uzstāšanās dod iespēju vienlaicīgi uzrunāt lielu daudzumu cilvēku, bet ir limitēta laika ziņā un nav piemērota plašām diskusijām. Plakāti paver lielisku iespēju saņemt atsauksmes par projektu un ir vairāk piemēroti, ja tiek prezentēts nepabeigts pētījums, bet pūļa uzmanība ir jādala ar desmitiem, simtiem un dažreiz pat tūkstošiem entuziastisku plakātu īpašnieku vienā telpā. Tā kā mans galvenais mērķis bija diskusijas, es braucu ar plakātu. Nav jau tā, ka man bija izvēles iespējas … ai, nu, labi, mērķis tika veiksmīgi sasniegts.

Bet šis ir arī viens no maniem pirmajiem plakātiem, un tā veidošanas laikā iemācījos pāris svarīgas lietas. Diemžēl dažas no tām pārāk vēlu.

Ko darīt un ko nedarīt:

• Pirms sākt taisīt plakātu, ļoti noderīgi ir apstaigāt fakultāti un apskatīt citu plakātus, kas karājas pie sienām. Tas dod perspektīvu no malas un ļauj saprast kā veidot struktūru, kas piesaista uzmanību vai rada nevēlmi iepazīties ar saturu, kāda veida dizains izskatās vislabāk…utt.
• Powerpoints noteikti nav labākā programma plakātu taisīšanai. Ja nav citas izvēles, jātaisa ar to pašu, bet katrā ziņā iesaku pameklēt alternatīvas. Zinu, ko runāju, jo pati šo plakātu uzmocīju ar Powerpointu. Lielākie trūkumi – teksts neapliecas ap attēliem, tāpēc jāizmanto neskaitāmi rāmji, saglabājot projektu, attēlu kvalitāte var tikt samazināta un dizaina iespējas ir ļoti limitētas. Parasti savu ilustrāciju veidošanai es izmantoju Inkscape (bezmaksas programma), bet tā, kā šai programmai ir problēmas ar lielām bildēm, plakātiem tā nederēs.  Nākošajā reizē mēģināšu kādu citu no open source grafiskajām programmām, piemēram, LaTeX, Scribus, GIMP vai citas.
• Mazāk teksta, visur, kur iespējams bullet points kā arī daudz un lieli attēli. Plakātam ir jābūt pilnībā izlasāmam 5 minūtēs. Vairāk laika tik un tā neviens tam neveltīts. Sākumā mans plakāts iekļāva garu ievadu par visiem interesantajiem aspektiem starp metamorfismu un deformāciju. Pēc tam, kad piefiksēju, ka pat es to vienmēr izlaižu, nolēmu to pataupīt maģistra darbam un bloga ierakstiem.
• Plakātam ir jābūt pašizskaidrojošam. Manējais tāds gluži nebija. Es vienmēr stāvēju blakus un skaidroju cilvēkiem savu projektu, ilustrācijas un saistību starp dažādām sadaļām. Šoreiz tas bija ok, jo mans mērķis bija izrunāt projektu tikai ar dažiem konkrētiem cilvēkiem, kas orientējās konkrētajā jomā, bet lielās konferencēs ar juceklīgu plakātu var pazaudēt daudz iespēju.
• Daži cilvēki plakātu prezentācijas uztver kā pasīvu un garlaicīgu nodarbi, kur ir jāstāv pie plakāta un jāgaida, kamēr kāds pienāks un izrādīs interesi. Es tā vietā staigāju apkārt un meklēju cilvēkus, kas strādā ar līdzīgiem pētījumiem un vedu pie sava plakāta. Vai nu man veicās, vai arī es esmu ārkārtīgi biezādaina, bet izskatījās, ka viņi nāca labprātīgi.
• Nekad nelidot ar Ryanair! Viņi mani piespieda izmest miskastē manu pirmo paštaisīto plakātu bagāžas ierobežojumu dēļ. Dažas lietas nav piedodamas. Šī ir viena no tām.

Bezmaksas rokasgrāmata plānslīpējumu mikroskopijā

Viss, kas ģeoloģijas studiju beidzējam jāzina par plānslīpējumiem. Fantastiskas fotogrāfijas un pilnīgi bez maksas: http://www.minsocam.org/msa/openaccess_publications.html

“Guide to Thin Section Microscopy” 

Kur es biju?

Daudziem reliģioziem cilvēkiem šī vieta ir svētceļojumu galamērķis kopš 12. gadsimta. Priekš manis šis ir dabas brīnums ar daudziem noslēpumiem, kas prasās tikt izzināti.

Kad es dodos ģeoloģiskos ceļojumos (izņemot lauka darbus) es ar speciāli priekšlaicīgi nemeklēju informāciju ģeoloģiskajā literatūrā. Daudz interesantāk ir visu atklāt pašai, klaiņojot apkārt un mēģinot “lasīt” iežos notikumus no miljoniem gadu pagātnes.

Kalni šajā reģionā veidojušies kā bieza nogulumiežu slāņkopa, kas apakšējā daļā sastāv no sarkaniem smilšakmeņiem, bet augšējā daļā no konglomerātiem. Protams, ja skatās tuvāk, viss nav tik vienkārši, bet pavirši runājot šīs divas vienības nosaka ainavu un topogrāfiju lielā mērogā. Smilšakmeņos apakšējā daļā erozija lielākoties norisinās gar upju gultnēm veidojot kanjonus un plato virsas kalnus. Konglomerāti augšējā daļā izskatās kā cilvēku grebtas statujas, kas paceļas augstu virs senā klostera. Bet tie nav cilvēka veidojumi. Process ir pilnīgi dabisks un norisinās divos posmos: sākumā tektoniskā aktivitāte iežos izveido vertikālas plaisas, pēc tam erozija šīs plaisas paplašina dodot kalniem dīvainos mūsdienu apveidus.

Smilšakmeņi ir smalk- līdz rupjgraudaini, dažreiz ar retiem oļiem un mālaina materiāla piejaukumu. Sarkanā krāsa liecina par sauszemes vidi. Sarkanā krāsa būtībā ir rūsa. Lai arī smilšakmens galvenokārt sastāv no kvarca graudiem, tas parasti satur arī citus minerālus. Ja dzelzs saturošie minerāli smiltīs nonāk kontaktā ar skābekli, tie oksidējas, nokrāsojot smiltis sarkanas. Tas nenotiek dziļūdens vidē, jo tur nav pietiekami daudz skābekļa. Bet, ja smilts tiek nogulsnēta sauszemes apstākļos vai seklā ūdenī, tad tā parasti oksidējas. Konkrētie smilšakmeņi izskatās pēc tipiskiem upju deltas nogulumiem. Tātad, kas reiz atradās zem ūdens, šobrīd ir augsta kalnu grēda.

Konglomerāti var veidoties dažādās vidēs, bet bieži vien tie liecina, ka netālu notikusi kalnu veidošanās. Katrā ziņā to izcelsmes vietai jābūt netālu, citādi garā ceļā ieži tiek sadrupināti līdz smilts graudu izmēram. Konkrētie konglomerāti ir noapaļoti, kas liecina, ka tos pārvietojis un pulējis ūdens. Pēc tam kaļķakmens un smilts aizpildīja poras starp oļiem padarot iezi noturīgu pret eroziju.

Kopumā vieta ir lieliska. Sedimentologiem šeit būtu ko darīt gadiem ilgi, jo atsegumi ir milzīgi.

Uzmini vietu!

Pārtraucot pārtraukumu

Gandrīz divi mēneši klusuma šajā blogā. Toties mans maģistra darbs strauji virzās uz priekšu. Pēdējās nedēļās daudz lasīju, mācījos un rakstīju. Apguvu pamatus termodinamiskajā modelēšanā ar PerpleX un ieguvu labus rezultātus saviem paraugiem. Tad vēl, vairāk kā nedēļa pagāja strādājot ar elektronu mikroskopu (Electron Microprobe), ārprātā dārgu ierīci, kas izmaksā 400 NOK (36 Ls) stundā. Mans maģistra darba vadītājs jokoja, ka esmu dārgākā maģistrantūras studente savā fakultātē. Bet tā nav taisnība, jo viens no maniem kursabiedriem pavadīja mēnesi Argentīnā ģeoloģijas lauka darbos. Man vajadzētu salauzt mikroskopu, lai to pārspētu.

Un pa vidu šim visam pabiju arī Tromsø (Ziemeļnorvēģijā), kur klausījos īsu lekciju kursu par deformācijas procesiem. Mēs mācījāmies par litosfēras reoloģiju (rheology) un deformācijas mehānismiem, skatījāmies mikrostruktūras plānslīpējumos, rēķinājām flow laws(likumi, kas apraksta iežu uzvedību deformācijas laikā) kā arī pielietotojām paleopjezometrus. Viss šis vienas nedēļas laikā. Fantastisks kurss un lielisks pasniegts.

Nelielas pēcpārdomas (iedvesma no Andrew Putnis)

Mēnesis aiz polārā loka

Sākotnēji biju plānojusi uzrakstīt vairākus rakstus tieši par Svalbāras ģeoloģiju bet izskatās, ka tam nekad neatradīsies pietiekami daudz laika. Tāpēc labāk kaut kas nekā nekas, un vismaz dažas bildes:

This slideshow requires JavaScript.

Īsumā, Svalbāra ir salu arhipelāgs aiz polārā loka, apmēram 1000 km uz ziemeļiem no Ziemeļnorvēģijas. Šoruden sanāca tur pavadīt mēnesi studējot ģeoloģiju. Tur ir universitātes centrs (UNIS), kas piedāvā dažādus kursus un mācību programmas arktiskajā bioloģijā, ģeoloģijā, ģeofizikā un arktiskajās tehnoloģijās.

Ja jūs brīnaties, kam gan ienāca prātā ideja izveidot universitātes centru nekurienes vidū, tad, jāsaka, ka uzzinot par visu, ko šī vieta spēj piedāvāt, ideja nepavisam neliekas tik ārprātīga. Pasaulē ir tikai dažas vietas, kur tik nelielā teritorijā zemes virspusē atsedzas tik bagātīga un daudzveidīga ģeoloģija. Tur ir metamorfie ieži un tillīti no prekembrija, trilobīti un graptolīti no kembrija un ordovika, intruzīvi silūra vecuma granīti, devona zivis un augi, ogles un evaporīti no karbona, jūras rāpuļi un dinozauru pēdu nospiedumi no mezozoja, Lielā Vulkāniskā Province no krīta perioda, deformēti priekškalnes baseina nogulumi no Terciāra, nogulumi no vairāk kā 50 apledojumiem kvartāra periodā un lieliskas mūsdienu pieledāja ainavas.

Tomēr galvenais iemesls kāpēc šī vieta piesaista daudzus uz industriju orientētus ģeoloģijas studentus ir tās pēcdevona nogulumieži, kas ir analogi naftu un gāzi saturošiem iežiem Barenca jūrā. Svalbāra ir Barenca jūras daļa, kas tektonisku procesu rezultātā tika pacelta virs okeāna līmeņa. Daudzi no atsegumiem ir seismiska mēroga piemēri naftas rezervuāru un cilmes iežiem Barenca jūrā. To izpratne ir būtiska, lai spētu saprast un interpretēt seismiskās struktūras Barenca jūrā.

Un pat neskatoties uz visu iepriekšminēto vieta ir absolūti unikāla. UNIS  iespējams ir pasaulē vienīgā universitāte, kur ģeologi tiek apmācīti rīkoties ar ieročiem, jo leduslāči ir tiešs drauds ārpus (un dažreiz pat iekšpus) pilsētas. Mana apmācība ietvēra arī 9 dienu ceļojumu ar kuģi apkārt Svalbāras rietumu krastam apmeklējot pašus labākos atsegumus, ikdienas pārgājienus un kāpšanu kalnos, kā arī intensīvu treniņu ģeoloģisko griezumu zīmēšanā. Mēs redzējām leduslāci, dzirdējām zemes nogruvumu, es gandrīz noslīdēju no klints (bet tas nekas, man patīk tādas atmiņas) un dabūju pastaigāt pa ledāju. Katrā ziņā garlaicīgi nebija.

Kurš teica, ka zinātne un izklaides industrija neiet kopā?

Priecīgus Ziemassvētkus, dārgais lasītāj! Lai cik apšaubāma arī būtu šo svētku nozīme, tā ir lieliska iespēja bez sirdsapziņas pārmetumiem pavadīt veselu nedēļu slaistoties apkārt, nodarbojoties ar pilnīgi neko svarīgu. Tad nu šādā Ziemassvētku garā, 5 nerdiskākās youtube pērles, kas nonākušas manā uzmanības lokā:

• Iespaidīgs lielbudžeta mūzikas video, kur Statoil darbinieki apdzied naftas industrijas darba jaukumus. „Drilling is not boring”:)

• Laborantu mīlas mokas R&B toņos: „The most beautiful girl in the lab”

• Fiziķu reps – zinātniski precīzs, smieklīgs un filmēts Lielajā Hadronu Paātrinātājā!

• Izglītojošākais popmūzikas video, ko esmu redzējusi. Nedaudz vairāk kā 3 minūtēs izklāstīti nozīmīgākie astrobioloģijas atklājumi ar satriecošām vizualizācijām (subtitri uzliekami “CC on”).

• Šis bez komentāriem. Iespējams tikai depresīvi laboranti spējīgi sagremot kaut ko tādu.

Pirmie rezultāti no EMP

Šodien beidzot dabūju pastrādāt pie EMP (elektron microprobe), ģeoķīmiķu hi-tech spēļmantiņas, kas  ļauj noteikt pašu sīkāko vielas daļiņu (līdz pat 1 mikrona izmēram) ķīmisko sastāvu. Tas tiek darīts bombardējot ieža paraugu ar fokusētu elektronu kūli. Tā rezultātā katrs apstarotais elements izdod rentgenstarus ar noteiktu viļņa garumu. EMP identificē atstarotos viļņus un nosaka katra analizētā punkta ķīmisko sastāvu.

Mans maģistra darba vadītājs teica, ka viņa dienas kārtībā ir jautājums par Zemes izcelšanos. Par laimi, mans uzdevums bija tikai vienkārša granulīta (granulite) minerālā sastāva raksturošana.

EMP attēls, kur redzams spineļa (spinel) ieslēgums, kas daļēji aizvietots ar korundu. Plaisas pildītas ar reakcijas produktiem. Tam apkārt ir  vainagveida struktūra, kas sastāv no saaugušiem kianīta (kyanite) un amfibola (amphibole) kristāliem.Kianīta adatas redzamas arī tālāk plagioklāzā. Kianīta un amfibola saaugumi bieži veido “tiltus” starp lielākajām spineļa struktūrām. Elementu transports galvenokārt noticis pa plaisām vai kristālu saskares virsmām.

(EMP neizmanto gaismu, tāpēc tā radītais attēls ir funkcija no paraugā esošo elementu vidējiem atomskaitļiem. Tādējādi smagie elementi izskatās gaiši (jo to atomskaitļi ir lieli) bet vieglie elementi ir tumšā krāsā (jo to atomskaitļi ir mazi)).

Optiskā mikroskopa attēls no daļēji aizvietotiem spineļa ieslēgumiem granulītā (granulite). EMP apskatītais reģions ir ierāmēts ar sarkanu līniju. Šeit spinelis ir zaļš, korunds ir balts un plagioklāzs ir pelēcīgi rozā. Oranžā krāsā ir amfibols (gaišā) un biotīts (tumšā).

Konkurss – Kur es esmu? #2

Atkal esmu projām no Oslo ģeoloģijas studiju dēļ. Uzmini pilsētu, kur atrodos un kalnu, kas redzams bildē!

foto: L. Spruzeniece

Laimīgajam uzvarētājam  ģeoloģiska pastkarte no šīs noslēpumainās vietas.

Papildināts: konkurss noslēdzies. Laimīgais uzvarētājs ir Zigmārs.